PENJABUNGAN – MUARABUNGO

Pirms astoņiem rītā piebraucam Sumatras rietumu krastam, kur skatam paveras Indijas okeāna piekraste. Ap divpadsmitiem dienā šķērsojam ekvatoru. Dažus kilometrus aiz tā notiek tas, kam bija jānotiek – avārija. Priekšā braucošais kravas buss strauji nogriež man ceļu, un vienīgais, ko varu darīt, ir bremzēt un moci guldīt uz sāniem. Ar to ir par maz un pēc mirkļa notiek sadursme. Labi, ka kravā, pret kuru atsitos, ir lupatas, nevis ķieģeļi. Pašam ne skrambas, bet mocim priekšējais būris ir stipri deformējies. Tomēr, tas ir labākais, kas no šīs situācijas varēja iznākt, jo dakša ir vietā un lampa vesela. Busa šoferis apzinoties savu vainu izskatās pārbijies vairāk par mani un lūdzas lai nesaucam policiju. Mēs to, protams, nedarām, nebūtu jau sevišķi arī jēgas. Turpat uz vietas sameklējam lauzni un kokus, ar kuriem salocītos būra kronšteinus izdodas nedaudz pataisnot. Ap astoņiem vakarā beidzam cīnīties un, pie Sumatras kartes galvas saķēruši, rēķinam kilometrus, kas atlikuši līdz prāmim uz Javas salu cerībā, ka tur ies vieglāk.