PIEKTĀ MĀRA OLTES VĒSTULE, GRAYLING

Krastmalā drūzmējās izkrautās baržu kastes, lietus mērcēja refridžeratoru kartona iepakojumus, bet mums pirmā darīšana – uzmeklēt skolu. Skolā – bibliotēku, un te nu es sēžu kā pirmais no piecu cilvēku delegācijas ar cēlu mērķi izklāstīt mūsu gaitas ekspedīcijas divdesmit sestajā dienā uz upes (vēl tādu palikušas ap 18).

Šejienes cilvēki ir laipni un draudzīgi, gatavi izpalīdzēt kā vien māk, pat marihuānu iepīpēt piedāvā savējo. Šejienes mentalitātes cilvēkiem šī viela sabiedrībā darbojas labāk par veselu ANO miera uzturēšanas spēku bataljonu katrā ciematiņā. Ja sadzēries indiānis ir agresīvs un kašķīgs, tad appīpējies tas sildās pie ugunskura un filozofē par to, cik labi ir tas, ka pa upi brauc laiviņas dažādās krāsās, un vakaros upmalā iedegas silti un mājīgi ugunskuri, pie kuriem tik labi aprunāties…Tāpēc gudrāk būtu pārnakšņot pirms ciemata un tad braukt iekšā no rīta, kad viss strādā, ir atvērts, bet guļavas un nemiera cēlāji vēl guļ. Vakaros, iebraucot ciemā, ap teltīm joņo kvadracikli, un sajūta ir tāda, it kā tu būtu eksponāts modernās mākslas muzejā, jo katrs grib mūs apskatīt, bet ko kurš ar mums saprot – tas ir noslēpums. Runājot par faktisko situāciju, esam nonākuši līdz ciemam, no kura līdz Beringa jūrai ir 525 kilometri. Tik daudz un tik maz. Šobrīd daudz tiek domāts par to, kā rīkoties paisuma un bēguma straumju radīto virpuļu un līmeņa izmaiņu gadījumos, kā rīkoties spējo vēju situācijās – vārdu sakot, esam gatavi tam, ko Jukona mums piespēlēs. Divas dienas baudījām patiešām pasakainu atvasaru uz upes. Spīd saule, pilnīgā klusumā rudenīgi krāsojas bezgalīgie upes plašumi – krasti un piekalnes.

Gaisa temperatūra ap 17 grādiem – idille, kuru jauc vien knišļi. Lai gan to mirušās paaudzes vāri ķepurojoties jau lēnām slīkst upē, ir arī tādi, kas māk un grib nākt un kost. Man uz abām rokām ir (paga, saskaitīšu) desmit niezošu bumbuļu, tos nekasīt līdz asinīm ir labs psihes treniņš. Jukonas vienas nedēļas rudens šeit vēl nav īsti sācies. Pat tik lielā teritorijā viss nenotiek vienlaicīgi un, tā kā šobrīd ceļojam uz dienvidiem, sanāk, ka nesam rudeni sev līdzi. Jau pēc kāda simta kilometru upe taisīs savu beidzamo cilpu ceļā uz jūru un tad laivosim uz ziemeļiem. Un tagad par vienu karstāku notikumu. Feina izvērtās pagājušās nakts tikšanās ar spīdīgajām acīm. Īsāk sakot, īsi pirms pusnakts kāds sāka grabināties gar mūsu saimniecību. Nu zināms, ka vienīgais zvērs, kas nāk uz cilvēku pārtiku un tā kļūst riktīgi bīstams, ir lācis. Šogad nez kāpēc visi vietējie uzskata, ka brūnais lācis nav jāšauj uzreiz par tādu darījumu, bet melnais, ja ko uzkārojis, tad neatkāpsies un tāpēc IR jāšauj. Tādi ir uzskati, bet teltī, sēžot metrus trīsdesmit no ugunskura vietas, var dzirdēt, ka kāds ņemas!!! Tad nu mednieks Janka tvēra stobru un gāja karot par mūsu teritoriju. Uzspīdinot uguni, tapa redzamas spīdīgas acis. Zvērs neizskatījās pats lielākais, bet ar svina putru tika pacienāts kā nākas. Nezinu, kur tas lācēns pazuda, bet beigts tika atrasts jaunais lapsa kūmiņš. Lai miers viņa glūnīgajam garam.

Šodien beidzām mocīt cepto zivju krājumus. Ar prieku varu atzīt, ka drusku pamakšķerēts ir. Zivju te ir daudz, un turklāt tās ķeras. Laši ir iecienītākie, sevišķi < lašu mammas, to ikri ir ļoti gardi. Otrā vietā cepts ketlasis, bet trešajā – vienīgā plēsīgā Iconnuj eb Shefish. Esmu savu sapni to noķert piepildījis. Tagad vien jāpiestrādā pie trofejas izmēra. Savu pirmo lasi izvilka arī Andis. Janka arī nākamajā dienā tika pie skaistas zivs, daudzas zivis tika laistas vaļā… Nekur citur nevar gūt tik lielu prieku par dabas skaistumu un varenību kā upītēs, kuras cilvēks maz skāris.Tā nu ar dieva žēlastību un mūsu uzņēmību turpinām kustēties sava mērķa virzienā un, ja pa ceļam atradīsim vēl kādu skolu, jūs par to uzzināsiet.BIG MOU (tā mani nosauca viena laivā sēdoša indiāniete),