SAISHAND – ERENHOT (MONGOLIJAS-ĶĪNAS ROBEŽA)

Bijām pat izrēķinājuši laiku, kurā šo posmu šķērsosim -apmēram trīs stundas. Kad pāris dienas atpakaļ šoferītis Buho klāstīja, ka ceļa tur nav, atklāti runājot, neticēju. Izrādījās – taisnība. Nē, vēl vairāk: labi, ka Jānis nebija jau iepakojis somā GPS, jo ar to jau bija jāsāk strādāt pāris kilometrus no pilsētas. Vēlreiz izklājam Mongolijas ceļu karti, kur skaidri un gaiši ir norādīts, ka braucam pa galveno, maģistrālo ceļu, kurš savieno galvaspilsētas Ulanbatoru, ar 800 000 iedzīvotājiem un Pekinu ar 12 miljoniem. Neticami! Par orientieri ņemam dzelzceļa līniju, kura atšķirībā no ceļa ir reāla. Pēc apmēram 50 km parādās pirmais transporta līdzeklis mūsu ceļā – pārkrauts kamazs, kurš bīstami žvangājas uz nelīdzenās, nosacītā ceļa virsmas. Apstādinām to un vēlreiz saņemam apstiprinājumu, ka braucam pareizi. Brīžiem pārņem sajūta, ka šis ceļš nekad nebeigsies. Beidzot pēc piecu stundu cīņas tālumā parādās robežpilsētas Zamiin Uud aprises. Izbrīnu rada pārsteidzoši labas kvalitātes asfalts, kurš parādās uzreiz pie iebraukšanas pilsētelē. Uzreiz braucam robežas virzienā, un arī te mūs sagaida pārsteigums – mūsdienīgs, kapitāli uzbūvēts robežkontroles punkts un tālumā tāds pats muitas termināls. Aiz dzeloņstieplēm un perimetra līnijas atrodas Ķīna. Te nu tā ir.

Mongolijas pusē rindas nav, robežsargs paņem mūsu pases un pa rāciju, kā var noprast, ziņo kādam par mums. Tālāk ar dažiem lauzītiem krievu un angļu vārdiem liek mums saprast, ka ar motocikliem iebraukt robežpunktā aizliegts. Nobraucam turpat malā, novelkam motobotas un jakas, svelme ir pamatīga, apsēžamies uz ceļa un sākam štukot ko darīt tālāk. Pamazām ap mums izveidojas tusiņš, un pēc apmēram stundas jau ir uzradušies mongoļu draugi, viens no tiem vārdā Ganzo runā arī ļoti labi angliski. Vēl pēc brīža jau ir skaidrs, ka mūs sagaida nopietnas problēmas pat izbraucot no Mongolijas. Var noprast, ka mongoļu robežsargi ir labi informēti par ķīniešu nostāju attiecībā uz ārzemniekiem ar transporta līdzekļiem un negrib ķēpāties, labi zinot, ka Ķīnas puse tāpat bez pavadoņa un speciālās atļaujas iekšā mūs neielaidīs. Robežpunkts gan mongoļu, gan Ķīnas pusē strādā līdz septiņiem vakarā un tas nozīmē, ka laika palicis pavisam maz. Uz to brīdi ar Ganzo palīdzību ir izdevies jau arī atrast vietējo mafijas darboni, kuram ir kontakts ar robežsargiem. Tiek nosaukta summa 300$ par mūsu izvešanu caur mongoļu robežpunktu, uzreiz gan arī brīdinot, ka ar ķīniešiem mums tālāk jācīnās pašiem. Saprotam, ka kaulēties nav jēgas jo tiek iesaistīti diezgan daudz cilvēki. Robežsargu uazikam tiek ieslēgtas bākugunis un tā pavadībā iebraucam mongoļu terminālā. Tur viss notiek zibenīgā ātrumā: darbonis ar mūsu pasēm un dokumentiem pats visu sakārto, mums tik atliek noraudzīties no malas un atcerēties Lazdiņu laikus. Paliec sveika, Mongolija!

Ķīnas termināls ir vēl iespaidīgāks par mongoļu un no attālumā atgādina ziemas pili. Piebraucot pie augstajiem dzelzs vārtiem, gaiši zaļā formā ar sarkanām uzšuvēm ģērbies policists mūs nodzen malā un liek gaidīt.

No apkārt stāvošajiem autobusiem izveļas ķīniešu bari un sakrīt mums apkārt. Sēžam uz močiem un bezpalīdzīgi noraugāmies, kā apmēram trīsdesmit interesenti rausta, knibina močus, somas un arī mūs. Pēc brīža pienāk tāds kā no amerikāņu filmām par Vjetnamu, draudīga izskata zaļš oficieris un liek uzrādīt dokumentus. Pases viņu neinteresē, var saprast tikai vienu vārdu – permission. Izvelku savu dokumentu mapi ar visiem ielūgumiem, ieteikuma vēstulēm un tulkotajām tiesībām. ātri tos pāršķirstījis, viņš krata noraidoši ar galvu un kaut ko ķīniešu valodā murmina. Izvelku ATA karneti, nekādas izmaiņas. Tad draudīgi paceļot balsi viņš ar rāciju norāda Mongolijas virzienā un uzbļauj: “Back to Mongolia!” Kad lūdzam pieaicināt tulku, viņš paliek vēl niknāks un no izkliegto vārdu arsenāla noprotam, ka tūlīt tiks atņemtas pases un anulētas vīzas. Atmosfēra varen draudīga, jo pa to laiku mūs ir aplenkuši vēl kādi pieci zaļie. Saprotam, ka nav variantu un pagriežamies Mongolijas virzienā. Tālāk, kā paredzam, sekos vēl viena problēma – mūsu Mongoļu vīza ir slēgta un atpakaļ valstī teorētiski atgriezties nav iespējams. Tomēr nav tik traki, jo mongoļu robežsargu apakšpulkvedis labi runā krieviski un līdzjūtīgi nosaka, ka bija jau paredzējis tādu iznākumu pie ķīniešiem. Viņš anulē izbraukšanas zīmogus, un mēs atgriežamies Mongolijā. Sameklējuši netālu no robežas viesnīcu, ap deviņiem vakarā beidzot tiekam pie brokastīm un noturam kara apspriedi rītdienai.