SESTĀ MĀRA OLTES VĒSTULE, RUSSIAN MISSION

Ar komandu viss kārtībā. Airējam, pēc kārtas mainoties pasažiera vietā, jo airētāju pozīcijas ir četras. Dienā noiramies kādus 45 kilometrus un ap septiņiem vakarā jau meklējam naktsvietu. Tas izklausās vieglāk nekā patiesībā, jo Jukonas krasti pārsvarā ir vai nu slīpi akmeņaini vai klāti ar pamatīgu dūņu kārtu. Dūņas ir tā substance, ar kuru mums bijis jāiepazīstas vistuvāk. Izkāpjot no laivas, pirmais izlūks sper līganu soli, bet zābaks pazūd zampā līdz celim; seko izklupiens ar izplestiem pirkstiem un tad var lūkot rāpot cietzemes virzienā. Otrajam jau tiek atmestas koku laipas, un tālāk viss rit kā ierasts. Šobrīd ierasts jau ir pietiekami daudz neierastu lietu – gulēt neizģērbjoties, izstiepties guļus vienīgi vakarā, naktī pie galvas turēt atvērtu somu ar pretlāču aerosolu… Ceļotāju ekstras ziemeļos. Pretim Jukona piedāvā lieliskas ainavas rudens krāsās – dažas no tām aizsūtām.

Ja nometnes laikā draud lietus, Raimonda inženierģēnijs uzmeistaro dažādu konfigurāciju nojumes. Tāda bija arī diviem vāciešiem, kurus satikām pirms pāris dienām. Laulātie draugi pa Kanādas un Aļaskas upēm kajakoja jau simt devīto dienu brīdī, kad mums uz upes ritēja divdesmit sestā.Viņš inženieris, viņa bioloģe – abi bija aizgājuši no darba, lai sev izbrīvētu šo ceļojumu. Pāris cienāja mūs ar karstu kakao un bija pietiekami interesants, lai kopā pavadītu divus iespaidu pilnus vakarus. Šobrīd uz upes esam jau trīsdesmit otro dienu un vieta, kuras skolā sēžu un rakstu šo depešu, saucas Russian Mission. Loģiski, ka no krievu tirgoņiem un dēkaiņiem te nav ne smakas jau gadus 150, bet vietējiem amerikāņiem un Yupik eskimosiem gadās pa kādam skanīgam krievu uzvārdam – Kozevnikoff, piemēram. Tagad ceļojam pa eskimosu teritorijām. Vietējie cilvēki ir ar gaišāku ādas krāsu un braukā laivās ar augstākiem bortiem, tāpēc ka Jukonas lejastecē augsti viļņi un stipri vēji var gadīties bieži. Situācija, kad spējš vējš saceļ stāvus viļņus, bet krastā tikt iespējams, vienīgi līdz jostas vietai stiegot dubļos, var būt mums visnelabvēlīgākā.

Tas nozīmē, ka pēdējos 160 kilometrus cauri bezkoku tundrai, kurā Jukonu iespaido Beringa jūras paisumi un bēgumi, mums būs jāveic vispiesardzīgāk. Tas varētu notikt no 13. līdz 19. septembrim. Aizvakar mums bija jauka tikšanās ar polārirbīšu delegāciju, kura lasīja dienišķos oļus tanī pašā krasta strēmelē, kurā bijām izvēlējušies nakšņot. Cilvēks putneļu galvās nebija tanī nodaļā, kurā minētas parastās briesmas – lapsas, lāči, tiņi, ērgļi. Bija interesanti izjust putnu pretenzijas uz savas ādas. Andis te redzams kā Irbīša kunga kamuflāžas mākslas pielūdzējs. Ceru, ka nākošo ziņu sūtīšu jau no Beringa jūras krasta. Viva! OLT<