VANG VIENG – LUANGPRABANG

Ātrāk uz močiem, tur būs glābiņš! 50 km aiz ciemata sākas serpentīns, un tas nebeidzas līdz pat Luangprabangai. Reizēs, kad apstājamies iepauzēt, nokāpjot no moča, ir stipri jāpiepūlas, lai noietu taisni – kā pēc karuseļa. Toties, asfalta kvalitāte ir laba un braukšana sagādā baudu. Augstāk kalnos, ceļa malā ik pēc pāris kilometriem parādās kalnu cilšu ciematiņi: mazās būdiņas saslietas no bambusa un niedrēm, un tikai paši turīgākie var atļauties tādas celt no koka. Bērneļi skrien no būdām ārā un aktīvi mūs sveicina, mājot ar rokām un pavadot ar izsaucieniem. Braucot caur ciematiem jāsveicinās ir nemitīgi.

Laosas kalnus ziemeļos apdzīvo vairākas ciltis, lielākās no tām ir Mungi, Jao un Mjao. Šo cilšu valoda atšķiras no oficiālās un, protams, atšķiras arī dzīvesveids, kas vairāk līdzinās pirmatnējam: vīrieši pa dienu kalnos medī putnus un citus dzīvniekus, sievietes apstrādā rīsu un dārzeņu laukus, kuri iestādīti ļoti stāvās kalnu nogāzes. Katram ciemam lopi ir kopīgi. Elektrības tajos, protams, nav, tāpēc mitrajā klimatā uzglabāt gaļu nav iespejams – tā nu katra cūciņa tiek brālīgi un ātri sadalīta.

Četrus gadus atpakaļ, braucot pa šo pašu ceļu ar maršruta autobusu, vienā no apstāšanās reizēm pavisam nejauši izdevās noverot šamaņa rituālu, kur kā varēja noprast, tika mierināts tikko nokautās cūkas gars. Protams, ir cerība, ka atkal izdosies ko līdzīgu redzēt, tāpēc diezgan bieži arī apstājamies un izslēdzam dzinējus, lai varētu dzirdēt dīvainas un mistiskas skaņas, kuras rituāla laikā nāk no šamaņa rīkles un ir dzirdamas no liela attāluma. Lai ari kalnieši ar žestiem un mīmiku izrāda nepārprotamu laipnību, tomēr, ja apstājamies, mēģinām tiem pietuvoties un komunicēt, nekas nesanāk, jo tie ātri vien nozūd savās būdās, un uzmanīgi mūs vēro caur bambusa spraugām. Tā nu laiks nemanot paskrien, un kad simts kilometrus pirms Luangprabangas sāk krēslot, pieliekam gāzi, jo braukt šeit pa tumsu būtu pārāk ekstrēmi.