VIENTIANE – VANG VIENG

Braucot pa Laosas ceļiem galvenokārt ir jāuzmanās no ne pārāk prātīgi braucošiem mopēdistiem, kuri izpilda visneiedomājamākos manevrus visnegaidītākajos brīžos. No 2005. gada valstī spēkā ir likums, kurš aizliedz importēt mopēdus un motociklus ar kubatūru, lielāku par 150 cm3 – mazie laosieši vēl nav gatavi lielajām kubatūrām un ātrumiem. Vjangčaņā gan dažās vietās varēja noīrēt labi saglabājušos desmitgadīgus Yamaha un Honda enduro močus ar 250 cm3 dzinējiem. Tas maksā $20 par dienu, toties var braukāt pa visu Laosu. Tas ir ideāls variants, lai divu nedēļu laikā iepazītos ar valsti, un vēl iztrakotos ar moci pa kalniem. Begpekeru iecienītajā Vang Vienga, ieripojam pēcpusdienā. Ciemats ir iekārtojies ar džungļiem noaugušu klinšainu kalnu piekājē pie straujas upes. Atrodam vietu pašā upes krasta viesu māja ar interesantu nosaukumu “The Elephant Crossing Hotel” (“Ziloņu pārejas viesnīca”) Par $5 sarunājam laivu un laižam izmest likumu pa upi. Vietā, kur beidzas ciemats un upe piekļaujas stāvām klintīm, vietējie no bambusiem ir izveidojuši konstrukciju, ar kuras palīdzību ir iespējams lidināties striķī virs upes 50 metru rādiusā, un tad ielekt tajā no apmēram 15 metru augstuma.

Pasākums arī neko nemaksā, pieklājības pēc, jāpaņem vien blakus uzslietajā barā pāris pudeles alus. Jāatzīst, sajūtas ir foršākas, nekā lecot ar gumiju. Jau piecos sāk krēslot, un džonkas kapteinis lūdz mūs atrauties no foršā pasākuma, lai līdz tumsai nokļūtu krastā. Ciemata centrā dažās kafužās ir tāds savāds interjers – no bambusiem un koka dēļiem sasistas lāvas, kam pa virsu ir samesti matrači un spilveni, lai vakariņas ieturot, nodrošinātu maksimālu komfortu. No sākuma tiek pasniegta parastā ēdienkarte, nedaudz vēlāk uz galda paradās līdzīga, bet ar nosaukumu “special” – piedāvājumā halucinogēnās sēnes un zāle visos iespējamos veidos. Sēnes var dabūt ari ieceptas picās. Jautajam apkalpotajai, vai var pagatavot picu, kur sēnes būtu ieceptas kopā ar zāli – viņa sāk smieties, un saka, ka būšot par traku.