ZAMIIN UUD

Mongoļu robežsargi mums jau atdod godu kā veciem paziņām, un pēc dažām minūtēm esam mongoļu termināla. Tur gan notiek pusdienas pārtraukums un nākas gaidīt. Ganzo ir kopa ar mums, un ik pa brīdim pienāk zvani no Bahbaatara par to, ka viss sarunāts un problēmu nebūšot. Ārā riktīga suta – varētu būt kādi 30 gradi, bet šobrīd tas mūs nesatrauc. Kad pusdienas laiks jau gandrīz beidzies, pēkšņi pienāk mongoļu robežsargu oficieris, kurš ari jau pirms tam par mums bija informēts, paņem pases un saka, ka tikko saņēmis zvanu no ķiniešu kolēģiem par to, ka operācija tiek atcelta, un iekša tomēr mēs nevarēsim tikt. Par brīnumu pašiem, mēs visu uztveram pilnīgā miera. Zvana satraucies stalkeris Bahbaators, un saka, ka visu līdz ritam sakārtošot. Jau otro reizi ar anulētiem izbraukšanas zīmogiem atgriežamies Mongolijā. Vakarā uzrodas stalkeris: zaļais koridors neies cauri, bet sarunājis Ķīnas pusē tūrisma aģentūru, kura varētu uzņemties par mums garantijas. Jauta cik esam gatavi maksāt, mēs sākam, lai paši nosauc cenu. OK – zvanīšot, informēšot. Mēs tikmēr sākam apdomāt citus variantus: apzvanām internetā atrastas ķiniešu transporta kompānijas, bet pilnīgi nevienā no tām, ko sazvanījām, neviens nevarēja atbildēt angliski, neraugoties uz to, ka apzināti izvelējāmies pašas lielākās. ATA karnetes menedžeris, misters Czo Pekinā apstiprināja, ka problēmām nevajadzētu būt.

Sakām, lai sazinās ar robežu un pasaka to tur, vņš atbild, ka tas nav iespējams, jo muitas numuri ir slepeni un nav pieejami. Forši! Pa to laiku mongoļu draugi atraduši kanālus Ulanbatorā pie dzelzceļa priekšnieka, kurs mutiski apsola palīdzēt nosūtīt kravas vagona močus no Ulanbatoras līdz Pekinai. Tātad jātiek līdz Ulanbatorai, jo apzināmies, ka te nekas visticamāk nenotiks. Rīt vakarā ir vilciens, bet lieta tāda, ka kravas vagonā vietas precēm jau rezervētas nedēļu uz priekšu, un, vispār, moči skaitās bīstama krava, tā kā ķēpāties neviens negrib. Te atkal palīdz Ganzo, kurš pierunā dzelzceļa muitniekus rīt uzkraut močus. Piezvana stalkeris un nosauc summu 3000$. Nepiekrītam, jo, zinot cik sarežģīts ir oficiālais ceļš, nav ticības, ka lietas var sakārtot dažu dienu laikā. Apzvanām kā rezerves variantu aviokompānijas un saņemam apstiprinājumu, ka sliktākajā gadījumā būs iespēja nosūtīt motociklus no Ulanbatoras uz Pekinu ar cargo. Tātad Ulanbatora.